Sveicam Dievsētā!

Facebook logo You Tube logo Flickr logo

DIEVSĒTAS 2017. gada kalendārs

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu rakstiet dievseta@gmail.com.

Gadskārtas

METEŅI

Ar Meteņiem (ap sveču/februāŗa mēneša 10. dienu) beidzas ziema un sākas jaunais zemkopības gads, daba sāk atmosties. Galvenā Meteņu izdarība ir laišanās no kalna, lai augtu gaŗi lini un arī būtu vispārēja labklājība. Lieli un mazi, ar ragaviņām vai skriešus, no kalna laižoties, lielīdamies sauc, piemēram „Manam tēvam gaŗi lini!” „Manam tēvam vēl gaŗāki!” „Manam tēvam liela māja!” „Manam tēvam vēl lielāka!” „Manam tēvam gaŗa bārda. . .stipras rokas. . .balti zobi . . .” Var arī braukt ciemos; jo tālāk brauc, jo gaŗāki lini. Meteņu mielasts sastāv no cūkgaļas (galvas vai šņukura), miežu biezputras (grūdenis, zīdenis, ķūķis), pīrāgiem, alus, un citiem ziemas ēdieniem. Meteņi arī ir pēdējā budēļos-ejamā reize, jo budēļos vai ķekatās iešana pieder pie ziemas nodarbībām. Bieži vienkārši uztaisa sev ērmotu izskatu – apgriež kažoku uz kreiso pusi, nokrāso seju melnu ar ogli, sakarina vēl šādus tādus kankarus, un maska gatava. Galvenais, lai nepazīst un lai pašiem būtu lustīgi.

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu aizpildiet reģistrāciju.

LIELDIENAS

Lieldienās (ap sērsnu/marta mēneša 21. dienu) diena un nakts ir vienā gaŗumā. Tie ir lieli svētki, kuŗus var svinēt trīs dienas. Lieldienās saulei ir īpaši liels gods, jo diena kļūst gaŗāka par nakti. Lieldienās ēd olas un apaļus plāceņus. Tie simbolizē apaļo dzīvības nesēju – sauli. Olas var krāsot ne tikai sīpolu mizās, bet arī sarkano kāpostu novārījumā, melleņu ievārījumā, bērza lapās, u.c. Ar olām mainās un tās dāvina, īpaši šūpotājiem. Galvenā Lieldienu izdarība ir šūpošanās; to un šūpoļu kāršanu arī visvairāk apdzied. Viens vai vairāki sakāpj šūpolēs, kāds viņus šūpina, citi stāv apkārt un, izmantojot esošu melodiju un pēc saviem apstākļiem mainot esošu dziesmu tekstu, apdzied tos, kas šūpojas. Beigās tie, kas šūpojās, kā pateicību iedod šūpinātājiem pa olai, un nākamie kāpj šūpolēs. Šūpošanās veicina auglību, un ir arī pieņemts, ka šūpošanās atvaira odus. Lieldienu rītā jāceļas pirms saules un jāmazgā mute tekošā strautā, lai visu gadu cilvēks būtu možs un čakls. Daži pastāv uz to, ka istabā no krāna arī nāk „tekoša straume.” Lai sauli ātrāk ieraudzītu, jāuzkāpj kalnā, un nu sauli var sveikt ar visdažādākām dziesmām par sauli. Lieldienās viens otru nopeŗ ar pūpoliem vai žagariem, saucot „Apaļš kā pūpols!” „Veselību iekšā, slimību ārā!” Lieldienās putni simbolizē ļaunumu un slimības, un tie ar lielu skaļumu jāaizdzen no mājas, sētas, laukiem. No kalna augšas arī var mest šautras (taisnus, gludus žagarus), lai dzītu putnus mežā, prom no mājām.

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu aizpildiet reģistrāciju.

ŪSIŅI

Ūsiņi (ap lapu/maija mēneša 10. dienu) iezīmē vasaras sākumu. Koki ir sākuši zaļot, un pieguļnieki (puiši, kas pieskata zirgus ganībās pa nakti, lai tie neaizbēg) grasās pirmo reizi laist laukā zirgus, tāpēc arī vairākums Ūsiņu dziesmu ir par zirgiem un to gādnieku Ūsiņu. Viena Ūsiņdienas izdarība ir rumulēšanās: ļaudis viens otru aplaista ar ūdeni, lai vasarā odi nekostu. Senākos laikos aplaistīja ganus, lai tiem laukā miegs nenāktu. Ūsiņos mielojas ar gaili, olām, ceptām karašām un alu. Pieguļā līdzi ņēma olas, lai uz ugunskura gatavotu pentagu (olu kulteni). Ūsiņos pie ugunskura pulcējas ne tikai pieguļnieki, bet arī citi ļaudis, lai daudzinātu Ūsiņu ar dziesmu, deju, ēšanu un dzeršanu. Arī mūsdienās var Ūsiņus atzīmēt, pasēžot pie ugunskura, cepot desas un olu kulteni pannā uz uguns, padziedot.

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu aizpildiet reģistrāciju.

JĀŅI

Jāņi (ap ziedu/jūnija mēneša 21. dienu) ir vasaras saulgrieži, kad ir visgaŗākā diena un īsākā nakts. Uz Jāņiem ļaudis ilgi gatavojas – nobeidz lauku darbus, izravē dārzu, uzpoš un izpušķo sētu, pagalmu, māju, istabu ar lapu vainagiem, vīteņiem, Jāņu zālēm un puķēm, ozolu zariem; sagatavo ēdamo – sien sierus, dara alu, cep maizi un dažādus raušus. Kad citi darbi padarīti, ķeras pie vainagu pīšanas, tai laikā arī dziedot Jāņu dziesmas, iejūtoties Jāņu noskaņā. Meitām un sievām parasti ziedu, puišiem un vīriem ozollapu vainagi. Parasti meitas pin vainagus – sev un sev tuvajiem vīriešu kārtas cilvēkiem. Pašu Jāņu vakaru sāk ar saimnieka un saimnieces (Jāņa tēva un Jāņa mātes) aplīgošanu (apdziedāšanu). Tiem dāvina Jāņu zāles (tās nes auglību, veiksmi un veselību), toties saimnieki sanākušos ļaudis (Jāņa bērnus) pacienā ar sieru, alu un pīrāgiem. Tad arī visi kopā aplīgo mājas, dārzus, laukus un visu, kam grib vēlēt svētību. Jāņu dziesmas ir viegli pielāgot mūsdienu dzīvei, jo aplīgošanā katrs var izdomāt katrai vietai un momentam piemērotu dziesmu tekstu. Balstoties uz jau zināmu Jāņu dziesmu, var dažus vārdus mainīt, lai dziedātais atbilstu apdziedātajiem saimniekiem, mājām vai notikumam. Var arī sacerēt piemērotu pantu no jauna. Ir arī ierasts iet kaimiņus aplīgot. Tur atkal notiek dziedāšana un mielošana. Jāņu naktī noteikti jākurina ugunskurs kalna galā, vai pat mucā, paceltā kārts galā, lai to no attāluma saredzētu. Uguns simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu, un Jāņu ugunskurs, simbolizējot sauli, palīdz tai spīdēt visu diennakti. Ir raksturīgi ļaudīm savā starpā apdziedāties – puišiem pret meitām, vai kaimiņiem savā starpā, uz vietas izdomājot asprātīgus dziesmu vārdus, ar kuŗiem labdabīgi otrus apvainot vai apcelt. Vēl viena Jāņu nakts nodarbība ir lēkšana pār ugunskuru; parasti to dara pa pāŗiem. Jāņu naktī ir arī zīmīga papardes zieda meklēšana. Jāņu laikā zied daba, plaukst arī mīlestība, un Jāņos jauni cilvēki nereti pa pāŗiem pazūd no līgotāju saimes, papardes ziedu un laimi meklēdami. Jāņu nakti jācenšas palikt nomodā līdz rīta ausmai, lai veicinātu labu veselību, modrību un raženu gadu. Kas gulēja Jāņu nakti, tas gulēs un slinkos visu vasaru. Protams – jo tālāk uz ziemeļiem, jo agrāk saule lec.

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu aizpildiet reģistrāciju.

MĀRAS

Māras dienā (ap rudzu/augusta mēneša 10. dienu) nav īpaši lielas tradicionālās svinības, jo laukā daudz darbu. Bet Māras dienu tomēr atzīmē, pasakoties par labo ražu, un goda mielastā īpašu godu rādot maizei. Šai ierakstā nav iekļautas Māras dziesmas.

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu aizpildiet reģistrāciju.

APJUMĪBAS / MIĶEĻI

Apjumības ir vispārējs rudens svinamais laiks, kuŗa ietvaros iekrīt tieši rudens saulstāvji Miķeļi (ap silu/septembŗa mēneša 21. dienu). Apjumību svinēšana ir īpaši kupla un jautra, jo gaŗais vasaras darba posms un labības pļaušana ir beigušies. Apjumībās daudzina Jumi (divas vārpas viena stiebra galā), kas simbolizē ražu un auglību. Pļaujot labību, pēdējo labības stūrīti atstāj nenopļautu, un tajā „noķer” Jumi un pārnes mājās, t.i. no pēdējās labības nopin vainagu vai sasien pušķi, ko novieto klētī līdz pavasarim vai nākamajai pļaujai. Mielasts šajā gada laikā ir bagātīgs, ar gaļu, kāpostiem, plāceņiem un svaigi darītu alu, un godā ceļ īpašu maizes klaipu veltītu Jumim. Jautrība ir liela, jo saimnieks un saimniece svin ražas novākšanu kopā ar visiem talciniekiem. Ja nav lauku, ko apstrādāt vai pļaut, tad var Apjumību laikā sarīkot citu talku kāda lielāka mājas vai pagalma darba paveikšanu. Tomēr šis rudens laiks jāizmanto, lai vispār godinātu maizi un labību un padziedātu mūsu senču dziesmas.

Lūk, kā mēs svinām Apjumības Dievsētā:

Apjumībās Dievsētā parasti sarīko nelielu talku – strādā dārzā, pielabo šo to. Tā arī ir reize, kad atskatāmies uz vasarā un visā iepriekšējā gadā paveikto; kā sava veida ražas vākšana. Sarīkojam nelielu izstādi, kur katrs parāda savu darbu ražu – gleznas, rotas, daždažādus rokdarbus un izstrādājumus, fotogrāfijas uc. Vienmēr godā turam Jumi – ir izcepts Jumja maizes klaips, meklējam, kur dabā/Dievsētas pļavās var atrast kādu Jumi (piem. dubultos ziedus, stiebrus, čiekurus).

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu aizpildiet reģistrāciju.

DIEVAINES

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu aizpildiet reģistrāciju.

MĀRTIŅI

Mārtiņos (ap sala/novembŗa mēneša 10. dienu) sākas masku gājieni, un šī budēļos jeb ķekatās iešana turpinās visu ziemu. Budēļi līksmodami iet no mājas uz māju, katrā vietā iepriecinādami mājiniekus ar dziesmām, dančiem, jokiem, spēlēm, muļķībām, un par to viņi saņem kādu cienastu. Mārtiņu mielasts ir bagātīgs ar dažādiem gaļas ēdieniem, īpaši gaili. Parasti starp Mārtiņbērniem (budēļiem) sastopami gaŗā sieva, mazais vīriņš, kaza, vilks, dzērve, lācis, zirgs, labības kūlis, dzīvais mironis u.c. Rokās tiem ir katli un pannas trokšņa radīšanai. Bet galvenais, lai maskotos nepazītu. Budēļi ar lielo troksni atvaira ļaunos garus un nes mājām auglību, laimi un svētību. Mārtiņu vakarā daudz ēd, dzer un dejo, dodot cilvēkiem dzīvesprieku un strādātgribu, kas izpaužas vispārējā veiksmē. Mūsdienās ir vienkārši sarunāt draugu pulciņu, kas kādu vakaru uz sitiena uztaisa sev jocīgas maskas no mājās atrodamiem apģērba gabaliem, lupatām, slotas kātiem, un aizskrien pie dažiem paziņām ciemos. Var pie Mārtiņu melodijas paši izdomāt tekstus, ar kuŗiem sasveicināties un apdziedāt mājiniekus vai saimniekus. Ir piemērotas dziesmas, kad vēl ārpusē klauvē pie durvīm, kā arī istabā dancojamas dziesmas. Nav ilgi ciemos jāuzkavējas, kas padara šo izdarību itin neparastu un jautru.

Lūk, kā mēs svinām Mārtiņus Dievsētā:

Mārtiņus Dievsētas ļaudīm ir iegājies atzīmēt Stumbru siltajās, mīlīgajās mājās. Mājinieki visu dienu gatavo kaut ko ļoti smaržīgu un garšīgu. Budeļi, katri braukuši no savām mājām, ierodas pievakarē ap tumsu. Vispirms gar logiem un durvīm grabināmies, pēc tam lustīgi sadancojam istabā. Vakara gaita ir ļoti mierīga un omulīga – citreiz ar spēlēm, spoku stāstiem, citreiz ar ugunskuru un spocīgām nakts pastaigām.

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu aizpildiet reģistrāciju.

ZIEMASSVĒTKI

Ziemassvētki (ap vilku/decembŗa mēneša 21. dienu) ir ziemas saulgrieži, kad ir visīsākā diena, un šis latvietim ir viens no nozīmīgākajiem svinamajiem laikiem. Ziemassvētkiem jau iepriekš gatavojas, sakopjot un izpušķojot istabas ar dažādiem skuju koku zariem un zaļumiem un pie griestiem sakarinot puzurus (salmus savītus un sasietus diegā, tā izveidojot kristālveidīgu lukturi) un saulītes (salmus un dažādas zāles saspraustus kartupelī, lai izskatās pēc saules). Ļoti nozīmīga nodarbība Ziemassvētkos ir bluķa vilkšana: to var veikt pat katrs pilsētnieks pie savām mājām. Bluķi piesien gaŗā virvē, un visi pieliek roku, lai to apvilktu ap mājām, tā savācot visus aizgājušā gada grūtumus un nelaimes. Tad bluķi ar visiem ļaunumiem sadedzina ugunskurā. Bluķi velkot un dedzinot, mēdz dziedāt, bieži ar „kaladū” piedziedājumu, vai saukt uzmundrinošus saukļus („Veselību iekšā, slimību ārā!”, „Gaismu iekšā, tumsu ārā!”, „Bagātību iekšā, nabadzību ārā!”) Dziedāšana arī turpinās visu vakaru, istabā pie galda. Ziemassvētkos ir ļoti bagātīgi klāts mielasta galds un tā ir neatņemama Ziemassvētku svinību sastāvdaļa – cūkas galva, pupas, zirņi, rauši, pīrāgi, zīdenis (grūdenis jeb putra), alus. Pēc mielasta, vakara gaitā vēl notiek nākotnes zīlēšana, pēc dažnedažādiem paņēmieniem. Vienmēr interesanta ir laimju liešana – uz uguns kausiņā izkausē svina gabalu un to ar ātru kustību ielej auksta ūdens spainī. Tad pēta un ar lielu izdomu iztulko svina figūru vai no tās uz sienas mesto ēnu. Vēl ir neskaitāmi ticējumi, kas stāsta, piemēram, kas jādara, lai ieraudzītu nākotnes mīļāko vai noteiktu nākamās vasaras laika apstākļus un ražu. Vispār Ziemassvētku laikā izpriecājas, daudz danco un iet rotaļās. Zīmīga Ziemassvētku rotaļa ir „Vilks un kaza”. Rotaļnieki sadod rokas dārziņā, dārziņa vidū paliek viena meita (kaza) un ārpusē puisis (vilks). Dziedot pirmo daļu, griež dārziņu, bet otrajā daļā (ātrākajā melodijā) dārziņš stāv uz vietas kamēr vilks mēģina kazu noķert. Bieži spēlētāji vienojas, ka žogs (dārziņš) būs labvēlīgs pret kazu un tai vienmēr cels vārtus, bet vilku centīsies nelaist cauri. Var arī noteikt tā, ka kazai visi vārti ir vaļā, bet vilkam tikai vieni. Vilks tomēr ar spēku mēģina izlauzties cauri pie kazas, simbolizējot tumsas cīņu ar gaismu ziemas saulgriežos. Ziemassvētkos arī ir iecienīta vizināšanās ar ragaviņām un budēļos iešana. Visu ziemas sezonu, tumšajos vakaros, kad nav daudz āra darbu, atliek vaļa šādām uzjautrinošām izpriecām.

Lūk, kā mēs svinām Ziemassvētkus Dievsētā:

Vakars parasti sākas ar bluķa vilkšanu. Visi ķeras pie virves un dziedādami velk bluķi ap Dievsētas ēkām 3 reizes, lai salasītu visu ļauno, kas gada laikā ir sakrājies. Pirms metam bluķi ugunskurā, ar cirvi tajā iecērtam katrs savas nelaimes, un beigās visu sadedzinām. Pēc ugunskura dodamies siltajā Skandavā, kur gaida gards svētku mielasts, dziesmas, rotaļas, nākotnes zīlēšana, laimes liešana un dāvaniņas bērniem. Dievsētā ir jauks kalns, kur visiem laisties ar ragaviņām, un lauki, kur var slēpot.

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu aizpildiet reģistrāciju.

©2017 Dievseta