Sveicam Dievsētā!

Facebook logo You Tube logo Flickr logo

DIEVSĒTAS 2017. gada kalendārs

Lai pieteiktos uz kādu Dievsētas pasākumu, lūdzu rakstiet dievseta@gmail.com.

Lieldienas 2010.g.

Posted on: March 25th, 2010 by Dievsetnieks No Comments

Pavasara iezīmes šogad Dievsētā parādījās agrāk kā citus gadus. Pūpoli sprāgtin sprāga ārā no brūnām cepurītēm. Saule spīdēja un sildīja cik tik spēja un šogad arī vizuļot vizuļoja. Pat ceļa taka caur mežu uz Dievsētu bija neparasti gluda, kur citu gadu braucamos ratus dragājām caur ledu, sniegu, atkusni un dziļām vagām.

Tūlīt kā iekārtojāmies un sakārtojāmies, metāmies pie olu krāsošanas. Viss sagādāts: vairāki maisi sīpolu mizu, gan sarkanu, gan brūnu; pētersīļu lapas un zemeņu micītes izdaiļošanai; gumijas bantītes, diegi, tīkliņi nostiprināšanai.Tad olu vārīšana – vairākas tradicionālās sīpolu mizās, citas biešu ripās, un tad vēl zilās kāpostu lapās. Virtuvē smaržoja etiķis, un skanēja smieklu kņada. Ak, jā! Tomēr vajadzēja uzgriezt uguni zem katliem!

Sanesām pūpolu zarus istabā un vienu otru ļautiņu, kuru varēju noķert, paspēju nopērt, lai ir “apaļš kā pūpols, vesels kā ābols.” Bet neviens negrib vairs būt apaļš, tikai vesels!

Jānis un Raimonds uzkāpj kalnā pārbaudīt šūpoles. Sievas grozās pa istabu un virtuvi, arī gana mazo Zaigu. Ilze vāra putraimu putru un šķovē svaigos kāpostus. Apspriežam un rēķinam cikos no rīta jāceļas, lai strautā mazgātu muti, un laikus tiktu atpakaļ uz Dievsētas kalnu sagaidīt saules lēktu. Būtu jāiet agri gulēt, bet tik patīkami nīkt un dzīvoties.

Knapi acis aizveras, kad Ričs jau šķindina katlu vākus – “Augšā, augšā, visiem jāceļas!” Paķer dvieli, paķer kabatas lampiņu, braucam karavānā uz Bērziņu strautu. Šogad nav jācērt āliņģis, udens mierīgi plūst, bet auksts gan! Katrā ziņā zem salšanas temperatūras, tā, ka nosvilina seju, un reimatisms pirkstos ilgi sāp.

Nu, raiti atpakaļ uz Dievsētu sagaidīt saules lēktu. Un sagaidām arī, gan dziedot, gan klusējot, saņemam šo daiļumu, šo dāvanu.

Protams, visi jāizšūpo, “ielīgoja, iešūpoja, kas iekāpa šūpolēs.” Un katru kārtīgi apdzied. Tad vēl kaulēšanās, olu cīkstīšanās, kari. Katrs aizstāv savu olu, līdz tomēr katram sanāk sadauzīta, lai var mierīgi ar godu to apēst.

Kas nu visu var izstāstīt? Lai paliek citai reizei. Tikai vēl jāpiemetina, ka smaidīdami vien, kā jau pavasarī pienākas, smaidīdami vien, aizbraucām mājās.

Meteņi 2010.g.

Posted on: March 8th, 2010 by Dievsetnieks No Comments

Laikā, kad īsās ziemas dienas sāk stiepties garākas, kad laiks sāk griezties uz pavasara pusi, latvieši svin Meteņus.

Visiem tālu braucot, Dievsētā ieradās labs pulciņš bērnu ar vecākiem, lai sagaidītu Meteņus.

Meteņos kā labas ražas priekšnoteikums ir laišanās ar ragaviņām, kas arī veicina linu augšanu. Jo kalns augstāks, jo brauciens ātrāks, jo arī lini kuplāki un raženāki.

Mums netrūka nedz ragaviņu nedz tradiciju piekopēju, kas laidās no kalna gan sestdien gan svētdien. Laiks bija skaists, saulains, auksts un sniega bija diezgan visiem.

Ejat, bērni, laižaties
No kalniņa lejiņā,
Lai aug mūsiem gari lini
Dzeltenām poļīnāmi.

Meteņu mielastā ēdam īpaši tradicionālo ēdienu, grūdeni, kas gatavots no grūbām un tupeņiem, kam pievienota cūkgaļa. Piekodām cūkas ausi, miežu plāceni, un piedzērām alu.

Meteņos ir svarīga laika pareģošana. Visbiežāk Meteņa diena tiek saistīta ar Lieldienām: Kāds laiks Metenī – tāds būs arī Lieldienās. Tā nu redzēsim, Lieldienas tepat pēc pāris nedelām!!

Ziemassvētki 2009.g.

Posted on: January 13th, 2010 by Dievsetnieks No Comments

Tās bija Ziemas burvības bagātas svētku dienas!
Kā skaists ideāls Ziemas saulgriežu atzīmēšanai Dievsētā bija šī gada Ziemas svētki. Labu darbu bija veikušas atbildīgās plānotājas – Elga un Maija. Par krāšņu vakara ievadu bija parūpējusies Dabas māte, kad krēslai metoties gaisu pildīja lielas mīkstas sniega pūkas, kā svētību vakaram novēlot. Tādēļ visu vilktais bluķis viegli slīdēja ap Dievsetas ēkām. Koši dega ugunskurs, mums bluķī savas bēdas, raizes un rūgtās domas iecērtot. Netālajā eglē dega spožas, īstas vaska svecites. Kad bluķēnu ielikām ugunī piemēroti izskanēja kopīgā dziesma “Dedzi gaiši uguntiņa, tu nezini ko es došu”. Uguntiņa pieņēma mūsu “upuri” un otrā rītā ugunskura vietā bija vien dažas saujas pelnu.
Pēc bluķa atdošanas ugunij, mūs sagaidīja sveču gaismā mirdzošā Skandavas telpa. Visiem dziedot “Nāc, Dieviņi, saņemies, šauras mūsu duraviņas”, pie vaļējām durvīm stāvēja Maija ar sveci rokā. Dziesmu nobeidzām ar “Met, Dieviņi, zelta krustu,” un čaklas rokas un kājas pildīja galdus ar kūpošiem ēdienu traukiem. Tur netrūka pat koši brūnas cūkas galvas, kuras vaiga šķēlītes vai kusa mutē, kopā ar Rūtiņu vestajiem skābajiem kāpostiem.
Kad gardumu bļodas patukšotas, Elīnai laimējās atrast rūķīšu atstātu dāvanu maisu, un izrādījās, ka šoreiz ikvienam bija pa dāvaniņai, atlika vien “pantiņa” devums lai to saņemtu. Nu dzirdējām nevien pantiņus, bet pat solo dziesmas un veselas dzejas. Tad Amanda (tikko pirms pāris dienām no Rīgas ieradusies) saaicināja visus plāna vidū un sākās rotaļas. Jums vajadzēja redzēt kā diženi “vilki” centās noķert pa skaistai “kazai”, “žogam” cenšoties to nosargāt ar skaļiem saucieniem un smieklu šaltīm. Vēl savu reizi mūsu mūziķes (Daiga, Zinta R. un Amanda ar akordeoniem , un Kristīne ar vijoli ) aicināja uz dejām. Kad dejotāji apkusa, Amanda un Daiga, akordeonus spēlējot , abas dejoja “Oira, oira”!
Tad notika arī laimes liešana, šoreiz ar vasku, Andra vadībā, bet ūdens bļodā laimes ostas meklēja riekstu čaulas kuģīši ar svecītes dvēselītēm. Ieradās arī varen košas ķekatas. Par visu , vēl labāk kā vārdi, liecina fotogrāfijas, kuras mūsu mājas lapā ievietojusi Bērziņu Ilze.
Nav šaubu – ikviens no dalībniekiem bija pielikuši savu roku lai svētkus veidotu, un tādēļ tie arī tik labi izdevās. Un citādi tas nemaz nedrīkstēja būt, jo Rūtiņu ģimene bija, no Vašingtonas braucot, ceļā vadījušas 19 stundas, Dāvis no Mizūrī pavalsts – 7, bet tuvākā ceļa braucēji tomēr savas 3,5 stundas. Taču visu smaidīgās sejas un atsaucīgā līdzdalība liecināja – tie bija skaisti svētki Dievsētā.

Apjumības šoruden 2009.g.

Posted on: September 13th, 2009 by Dievsetnieks No Comments

Pagājušo nedēļas nogali Dievsētā atzīmējām Apjumības. Pati uz dienas nodarbībām nepaspēju, bet bija notikusi izstādes atklāšana. Nākamajā dienā apskatījos izstādi Skandavas lielajā zālē – tur bija rotas, gleznas, izšūts spilvens, kokgriezumi, austi lakati, fotogrāfijas u.c. Varēja visu ļoti labi un labā gaismā apskatīt uz Skandavas lielajiem galdiem.

Bet atpakaļ uz sestdienas vakaru. Braucot visu ceļu domājām “ka tik paspēsim uz ugunskuru”, bet kad iebraucām Dievsētā, tad dzirdējām, ka vēl Saimes ēkā pie vakariņu galda dzied. Vai tiešām dzied tur nevis ārā pie ugunskura? Mazliet pārsteigtas gājām iekšā un laikam tieši mūsu iedvesmu vajadzēja, lai sakrautajam ugunskuram pieliktu uguni un visi pamazām dotos turp. Cepām cukurpūpēžus un runājām un dziedājām. Ir daudz, ko runāt, kad satiekas, tātad tik pat daudz runājām cik dziedājām. Un mācījāmies arī dažādus kulšanas ritmus un ritmu spēles – daži ļoti piedomāja un pareizi pildīja, citiem nāca smiekli par šādām spēlēm (ne jau, lai izsmietu, bet gan tāpēc, ka pašiem rokas pinās!)

Svētdienas rītā Rāmavā notika ļoti jauks daudzinājums. Vīkšēja Stumbru Maija daudz ko jauku pastāstīja par rudeni. Vadonis Spuru Ričs dižrunā runāja par ļoti laikmetīgiem notikumiem un priekšlikumiem. Sanāca laba sauja mazu bērnu, kas pēc daudzinājuma tur pat ārā mežā taisīja orķestri ar stabuli, akordeonu un kokli. Mežā Rāmavā bija tik jauki, ka tur pat arī noturējām kārtējo LDS pārvaldes sapulci.

Man pašai bija ļoti laba sajūta šoreiz, jo nebija pusdienas laikā jāsteidzas uz mājām. Palikām Dievsētā līdz kamēr jau vakarā metās tumšs – vienā mierā pastaigājāmies pa mežu, uzspēlējām bumbu. Bieži liekas, ka svinību steigā nepietiek laika izbaudīt Dievsētas mieru un apkārtni. Apjumības ir laba reize šo vietu izbaudīt.

Ziemassvētki 2008.g.

Posted on: January 13th, 2009 by Dievsetnieks No Comments

Ziemsvētkos svinam saules atgriešanos šai zemē; gaismas uzvaru pār tumsu. Šogad Dievsētā to varēja labi novērot – ik pa brītiņam gaisma mainījās. Pa ceļam uz Dievsētu bija bieza migla, pelēcīga gaisma. Iešāvās prātā daina: „Kaķīšam bērns nomira Ziemas svētku vakarā; Visi meži miglu meta no kaķīša asarām.”

Sestdienas rītā līņāja lietus; baidījos, ka tik viss sniegs nenokūst. Visu rītu man prātā skanēja „Sudrabiņa lietiņš lija Ziemas svētku vakarā; Visi sīki žagariņi sidrabiņu vizināja.”

Sāka sabraukt svinētāji. Visi mērojuši gaŗu ceļu, bet vistālāk braukuši Rūtiņi no Merilandes, Anna un Tālis no Jaunmeksikas, Imants, Ambera un Lilija no Teksasas. Laiks apskaidrojās, bērni laidās ar ragaviņām no kalna, pikojās un cēla sniega vīrus. Pa Skandavu arī bija liela rosība – Rūtiņu Annas gādībā karināja saulītes un puzurus, klāja galdus, vēdināja istabu no dūmiem, lika svecītes svečturos, pušķoja galdus ar egļu zariņiem. Virtuvē daudzi bija pūlējušies, lai svētki labi izdotos – atveda cūkas galvu, putraimu desas, stiprus dzērveņu savārījumus, galertus, pelēkos zirņus; cepa kliņģeri, maizi, sutināja pašu skābētus kāpostus un svaigus dārzeņus. Smaržas vijās pa istabām līdz kamēr viss bija gatavs.

Puiši bija sakrāvuši lielu ugunskuru, piesējuši bluķi gaŗā virvē, notīrījuši sniegu no taciņām ap ēkām. Lieli un mazi (mazāki un lielāki bērni, pusaudži, studenti, lieli cilvēki, vecāki, vecvecāki), visi devās pagalmā, satvēra virvi un, dziedādami, vilka bluķi trīs reizes ap sētu. Kad nonāca pie ugunskura, tas uzliesmoja, ka prieks skatīties! Mēness šai naktī rādīja tumšo pusi, bet uguns meta lielu gaismu, un dzirksteles lēkādamas skrēja debesīs.

Katrs iecirta bluķī savas šī gada bēdas un nelaimes, tā tiekot vaļā no visa sliktā. Bluķi uzmeta ugunskuram, dziedot ziedu dziesmu: „Sakūrām uguntiņu no deviņi žagariņi; Trejdeviņas dzirkstelītes pret saulīti uzlēkušas”. Pienāca laiks iet istabā un sēsties pie mielasta galda. Aicinājām arī Dieviņu istabā: „Dieviņš stāv aiz durvīm ar sidraba mētelīti; Nāc, Dieviņ, saņemies, šauras manas duraviņas.”

Svecīšu liesmiņas un uguns kamīnā deva Skandavai itin mīlīgu gaismu, kas atspīdēja gan logos, gan kreklu saktiņās, gan katram acīs. Paēdām un padziedājām; ļoti koši skanēja.

Te uzreiz ieskrēja Bērziņu māsas ar ziņu, ka bija redzējušas rūķīti prom skrienam. Viņš pie durvīm bija atstājis dāvanu maisiņus bērniem. Tie katrs savu maisiņu ‘nopelnīja’, sakot dainu vai nodziedot dziesmiņu.

Nepagāja ilgs laiks, kad pie durvīm un logiem klaudzināja un klaigāja – budeļi atnākuši! Gaŗā sieva un mazais vīriņš – ļoti skaists pāris! Kaza un vilks, lācis, kas danco un zirgs, kas prot brīnumus rādīt! Visi pa istabu dancoja un lēkāja, bet čigānu tēvam neizdevās pārdot savu brīnumu zirgu – tie gāja tālāk uz citām sētām.

Nu mūziku meistari – Rūtiņu Zinta un Veinbergu Dace ar palīgiem uzspēlēja danču mūziku – te nu katrs varēja kājas izkustināt. Poņu Zinta vadīja rotaļas, kuŗās ar lielu jautrību piedalījās jauni un veci.

Un kas būtu Ziemas svētki bez laimes liešanas? Borgs aicināja katru pie kamīna izkausēt alvu un izliet nākamgada laimi.

Naktī uzsniga svaigs pūkains sniegs. Kā lai nenāktu prātā daina: „Sniega māte, sniega māte, purin’ savus spilventiņus; lai nāk sniegi virs zemītes, ka bāliņi mežā brauc.”

Svētdien piemarieši noturēja savu gada sapulci, bet citi ciemojās, pastaigājās pa sniegaino mežu, vai saulītē vizinājās ar ragaviņām no kalna. Jaunais sniedziņš mirguļoja un zvīļoja kā dimantiņi, izbērti pa pagalmu.

Mājās braucot bija jau satumsis, bet te uzreiz man pāri ceļam rādījās gaŗas gaismu krelles! Piebraucot tuvāk, skatījos – vesels bars stirnu noskatījās manī un cēli turpināja aizsoļot pāri ceļam uz meža pusi.

Dievsētas dienasgrāmata

Posted on: October 16th, 2008 by Dievsetnieks No Comments

Nu jau ir gads pagājis kopš pēdējo reizi rakstīju Dievsētas dienasgrāmatā. Atkal nosvinējām Apjumības Dievsētā, un vēl Dievaines. Apjumībās man varbūt vislabāk patika izstādes atklāšana. Citus gadus arī ir bijusi izstāde – katrs parāda, ka pēdējā gada laikā ir uztaisījis, paveicis. Bet šogad pirmo reizi piedzīvoju šīs pašu mājas ļaužu izstādītes atklāšanu. Dzērām vīnu, un katrs pastāstīja kā viņa darbs ir tapis – bija fotogrāfijas, izšūti spilveni un galdauti, apgleznoti krekliņi un lakati, rotas, koka rotaļlietas. Ļoti jauks moments. Ir arī ieliktas jaunas Skandavas sāna durvis. Nu gribas jau tās lietot kā galvenās durvis – ar roku taisītas stingra koka durvis.

Apjumības 2007.g.

Posted on: September 19th, 2007 by Dievsetnieks No Comments

Silu mēneša (septembra) 1. un 2. dienā Dievsētā atzīmējām Apjumības. Pa dienu bija sarūpēta izstāde ar mākslas darbiem (rotas, gleznas, ādas izstrādājumi, fotogrāfijas, grāmatas, prievītes, lakati), ko cilvēki bija izstrādājuši pēdējā gada laikā. Vakarā Skandavā sēdāmies pie bagātīgā mielasta galda – vismaz 4 dažādas gaļas un Jumja klaips. Diezgan daudz dziedājām, un ar mazo Jūlīti priekšgalā daži arī dejoja. Pēc mielasta pasēdējām ārā pie ugunskura un mierīgi aprunājāmies. Dievsētā dažkārt ir tik daudz darāmā un gadskārtu svinībām tik ‘pilna programma’, ka nepaspējam izrunāties. Labi, ka šoreiz jau iepriekš bija padomāts par šādu pārrunu brīdi dabīgā gaisotnē.

Svētdienas dienā rāmavā notika jaunā Vadoņa Spuru Riča ievešana amatā.

©2017 Dievseta