Ūsiņos, Lapu mēneša 6. dienā, Klintaines pagasta Liepsalās uz nelielas salas Daugavā, ainaviskā un Latvijai nozīmīgā kultūrvēsturiskā apvidū – Staburaga, Sēlpils, Oliņkalna un Lokstenes pilskalna tuvumā – atklāja Lokstenes svētnīcu – dievsētu.
Idejas autoram unikālais projekts atnāca sapnī.
Dievsēta celta latviešu dievturības daudzinājumu, gadskārtu, ģimenes godu svinībām un latviskās kultūras garīgo un tikumisko vērtību kopšanai. Svētnīcas idejas ierosinātājs un realizētājs ir uzņēmējs Dagnis Čākurs no Liepsalām. Unikālā celtne pēc autentiskiem principiem tapa sadarbībā ar Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvjiem. Materiālus ēkas būvniecībai, celiņu un apstādījumu izveidošanai cēla pāri upei ar nelielu baržu. Rīkoja talkas, kurās piedalījās dievturi, folkloras kopu pārstāvji, vietējie liepsalieši. Ēku apsaimnieko Latvijas Dievturu sadraudze.
«Vietas izvēle nav nejauša,» iepazīstinot ar unikālo celtni, saka Latvijas Dievturu sadraudzes garīgais vadītājs Valdis Celms. «Puskilometra attālumā atrodas applūdinātais Lokstenes pilskalns, un mēs turpinām šo seno apdzīvoto vietu uzturēt dzīvu. Te ir Sēlpils, Oliņkalns, applūdinātais Staburags un citas senas pilskalnu vietas. Svētnīca atrodas uz saliņas, kas Daugavā izveidojusies, rokot karjeru. Daugava ir mūsu likteņupe, tā savieno visus novadus vienotā zemē – Daugavas abas malas mūžam nesadalās. Daugava mītiskā skatījumā ir laiks, kas tek cauri mūžiem no pagātnes uz nākotni. Daugavas viņais krasts simboliski ir viņsaule, pagātne, senču atrašanās vieta, bet mēs vienmēr esam šajā vietā. Senākā vēsturē Daugava savienoja senās baltu zemes. Šī vieta ir arī robeža starp Latvijas austrumiem un rietumiem. Dievsēta veidota pēc senču telpiskā un simboliskā principa – lai tā būtu daiļa, jēgpilna un praktiska. Tā ārēji līdzinās seno latvju rijai, klētij un dzīvojamajai mājai. Rija bijusi viena no baltu senākajām sakrālajām celtnēm. Tajā ne tikai dzīvoja un labību žāvēja, rijā iekārtoja arī skolu, veica senos rituālus, piemēram, veļu barošanas rituālus. Iekštelpas vidū sakrālo centru iezīmē dzīvās uguns ziedoklis, bet no tā virzienā uz visām četrām debespusēm ir stikloti atvērumi un durvis, kas veido sasaisti ar apkārtnes ainavu, bet vienlaikus telpa ir pasargāta no vēja, lietus, sniega. Ģimenes rituāli un gadskārtu svētki notiek noteiktā laikā neatkarīgi no laikapstākļiem. Svētnīcas garenass novietota austrumu un rietumu virzienā. Jumta galos ir Mēness zīmes. Galvenā ieeja orientēta dienvidu virzienā pēc Saules, tās ikdienas kāpuma augstākā punkta. Šo piesaisti un virzienu iezīmē Saules vārti un četrus metrus augsta tēlnieciska akmens smaile, kas vērsta uz debesīm.
Balti kopš senatnes ir cēluši mājas, dzīvojuši savrupi viensētās, bet saimnieciskos darbus darījuši kopā, arī svētkus svinējuši kopā. Ļaudis prata sadarboties. Tāpēc arī svētnīcu veidojām sadarbojoties – cits citam izstāstījām idejas, kāds tās papildināja, un doma tika noformulēta caur kopas pieredzi. Līdz ar to katrs no darītājiem savā veidā ir līdzautors. Svētnīcas ideja un tās realizācija ir Dagņa Čākura nopelns. Mēs atsaucāmies, devām mākslinieciskos, arhitektoniskos risinājumus, zīmes. Piesaistījām no sadraudzes aktīvākos cilvēkus, kas izstrādāja koncepciju.»
SIA Liepkalni īpašnieks Dagnis Čākurs stāsta: «Īsti vairs nevaru pateikt, vai šī iecere atnāca sapnī vai iznira no zemapziņas. Globalizācijas laikmetā straujajā dzīves dinamikā, kad pasaule ir atvērta, cilvēki baidās attālināties no saknēm, senču tradīcijām, latviskās dzīvesziņas. Nepieciešams tās uzsvērt, lai mēs nepazaudētu šīs vērtības. Esmu uzņēmējs no deviņdesmito gadu sākuma, kad sāku visu no nulles. Gadiem ejot, mainās dzīves vērtības, daudz ko ieraugi citām acīm nekā jaunībā, kad dzīves dinamika dzen uz priekšu. Mainās pieeja dzīvei, vērtībām, gribas kaut ko dvēselei. Darbs 25 gadu garumā ir atstājis iespaidu arī uz veselību, psiholoģiju, un es sāku meklēt līdzsvaru garīgajā pasaulē.